Daudzdzīvokļu māju sērijas Latvijā: vēsture, veidi un salīdzinājums
Daudzdzīvokļu māju sērijas ir tipveida projekti, pēc kuriem masveidā celtas vairākas līdzīgas dzīvojamās ēkas. Šādas paneļu mājas Latvijā parādījās padomju periodā, kad strauji auga pilsētu iedzīvotāju skaits un bija nepieciešams ātri nodrošināt lētu dzīvojamo fondu. Sērijveida projekti palīdzēja būvēt ātrāk un efektīvāk, izmantojot standartizētus dzelzsbetona paneļus un blokus, tāpēc šīs sērijveida mājas veido lielu daļu Latvijas pilsētu apbūves. Mūsdienās joprojām liels skaits iedzīvotāju dzīvo padomju laikā celtajos sērijveida daudzdzīvokļu namos, kas nosaka pilsētvides seju Rīgā un reģionu centros.
Vēsturisks pārskats: no padomju laika līdz mūsdienām
Padomju laika masveida būvniecība (1950–1990)
Pēc Otrā pasaules kara trūkstošo mājokļu dēļ PSRS ieviesa tipveida projektus, lai ātri un ekonomiski celtu daudzdzīvokļu namus. 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē sākās “hruščovku” ēra – piecstāvu silikātķieģeļu nami ar ļoti kompaktu plānojumu un bez liftiem. Šīm Hruščova laika mājām bija nelieli dzīvokļi ar caurstaigājamām istabām, bieži vien bez balkoniem, un tās tika uztvertas kā pagaidu risinājums uz 20 gadiem. Taču tās masveidā uzcēla gan Rīgā, gan citviet, un daudzas no šīm ēkām (316. un 318. sērija) joprojām stāv arī mūsdienās.
1960. gadu sākumā Rīgā sāka celt lielpaneļu daudzdzīvokļu mājas, kas pavēra jaunu būvniecības posmu. Pirmā masveidā ieviestā sērija bija 464. sērija, tautā dēvēta par lietuviešu projektu, jo tās pamatprojekts tika izstrādāts Lietuvas PSR un uzlabots arī Latvijā. 464. sērijas mājas (vecais lietuviešu projekts) bija tipiskas piecstāvu paneļu ēkas ar nelieliem, kompakti veidotiem dzīvokļiem. Tām sākotnēji bija balkoni, bet vēlākā variantā (464A, jaunais lietuviešu projekts) – iestiklotas lodžijas. Šie nami tika celti no 1960. gadu sākuma un kļuva ļoti izplatīti – tos varēja atrast gandrīz katrā Rīgas mikrorajonā (īpaši Ķengaragā, Iļģuciemā, Purvciemā, Imantā u.c.). Līdzās Rīgai lietuviešu projekta tipveida mājas būvēja arī citās pilsētās Latvijā.
Tipiska lietuviešu projekta piecstāvu ēka.
Lietuviešu projekta (464. sērijas) daudzdzīvokļu nami ir būvēti no pelēkiem dzelzsbetona paneļiem ar ģipšbetona starpsienām. Šādās ēkās parasti ir pieci stāvi bez lifta un trīs dzīvokļi uz stāva. Vecākajiem variantiem bija atvērti balkoni, savukārt jaunākajās ēkās – iestiklotas lodžijas. Lai arī dzīvokļi tajos ir salīdzinoši mazi un vienkārši, lietuviešu projekta mājām piemīt salīdzinoši laba siltumizolācija un zemas uzturēšanas izmaksas, tāpēc tās joprojām ir populāras daudzos mikrorajonos.
No 1970. gadiem padomju dzīvojamo māju celtniecība Latvijā iegāja Brežņeva laika posmā, kad uzlabojās ēku komforts un dažādība. 103. sērijas projekts (reizēm pieskaitīts arī Brežņeva laika uzlabotajām hruščovkām) tika ieviests 1970. gadu sākumā un izrādījās ļoti veiksmīgs – šīs piecstāvu mājas turpināja būvēt pat vēl 1990. gados. 103. sērijas ēkas būvēja no kombinētiem materiāliem: ārsienas no silikāta vai māla ķieģeļiem (labākai siltumnoturībai), bet iekšējās starpsienas un pārsegumi no vieglbetona paneļiem. Rezultātā dzīvokļu plānojumi bija ērtāki – izolētas istabas, lielākas virtuves – un šos namus varēja arī daļēji pārplānot, jo nenesošās sienas bija paneļu. 103. sērijas piecstāvu mājas kļuva par vienām no visizplatītākajām Latvijā, un tās sastopamas gan Rīgas apkaimēs (Teikā, Purvciemā, Bolderājā u.c.), gan daudzās citās pilsētās un ciematos.
Tikmēr 1970. gadu otrajā pusē pilsētu panorāmā ienāca deviņstāvu paneļu blokmājas – projekti, kas deva Rīgai tās raksturīgos daudzstāvu mikrorajonus kā Purvciems, Imanta, Mežciems u.c. Visizplatītākais deviņstāvu tipveida projekts bija 602. sērija. 602. sērijas lielpaneļu ēkas sāka būvēt ap 1975. gadu un turpināja līdz apmēram 1980. gadu sākumam. Tās raksturīgas ar garu, taisnstūrveida formu, dzelzsbetona ārsienu paneļiem un lodžiju jeb balkonu klātbūtni katrā dzīvoklī. 602. sērijas mājām bija lifts un arī atkritumu vads, kas padarīja dzīvošanu tajās ērtāku salīdzinot ar vecākām piecstāvu mājām. Šos projektus plaši pielietoja Rīgā (īpaši Purvciemā, Imantā, Pļavniekos, Mežciemā u.c.), un daži 602. sērijas nami uzcelti arī lielākajās reģionu pilsētās.
Drīz pēc 602. sērijas parādīšanās Rīgā uzbūvēja līdzīgu, nedaudz modernizētu deviņstāvu projektu – 467. sēriju. 467. sērijas ēkas būvēja 1970. gadu beigās un 1980. gados, un tās tehniski ir ļoti radniecīgas 602. sērijai. Abām šīm sērijām ir deviņi stāvi un līdzīgi plānojumi, taču 467. sērija ir jaunāka – tai fasādes nereti tika apdarinātas ar dekoratīvajām flīzēm vai akmens šķembu apmetumu, kā arī visiem dzīvokļiem ir lodžijas, nevis atklāti balkoni. 467. sērijas daudzdzīvokļu mājas Rīgā redzamas tādos rajonos kā Ķengarags, Pļavnieki, Purvciems, Imanta, Iļģuciems un citur. Arī ārpus Rīgas šie deviņstāvu nami nav retums – piemēram, Daugavpilī un Liepājā tie veido daļu no pilsētas mikrorajoniem.
Astoņedsmito gadu sākumā tika izstrādāts 119. sērijas projekts – pirmais Latvijā pilnībā projektētais daudzdzīvokļu panelis, kas iezīmēja padomju ēras noslēdzošo posmu dzīvojamo masīvu apbūvē. Pirmo 119. sērijas ēku pabeidza 1980. gadā Rīgā, Vaidelotes ielā 11. 119. sērijas mājas ir būvētas ar dažādu stāvu skaitu: pārsvarā 9 stāvi (reizēm 5, 6 vai pat 10 stāvi). Šie projekti aptvēra visus Rīgas jaunos mikrorajonus – Ziepniekkalnu, Purvciemu, Zolitūdi, Pļavniekus u.c. –, un tie izcēlās ar plašākiem, ērtākiem dzīvokļiem. 119. sērijas dzīvokļi bija ~15% lielāki par iepriekšējos PSRS normatīvos noteikto vidējo platību, turklāt ar hallēm un vairākām lodžijām, kā arī ar brīvāku plānojumu, ko var viegli pārplānot (neviena starpsiena nav jābaidās nojaukt). Šo iemeslu dēļ 119. sērija tiek uzskatīta par viskomfortablāko padomju laika sērijveida māju Latvijā.
Pēc neatkarības: sērijveida mantojums un renovācija
Pēc 1991. gada jaunu standartizētu sērijveida projektu būvniecība praktiski izbeidzās – atjaunotās Latvijas apstākļos priekšroka tika dota individuāli projektētiem namiem jeb “jaunā projekta” dzīvojamām mājām. Tomēr padomju laikā celtās paneļmājas nekur nepazuda: tās joprojām veido lielāko daļu pieejamo dzīvokļu tirgū un 21. gadsimtā piedzīvo pakāpenisku atdzimšanu caur renovāciju. Līdz ar Eiropas Savienības fondu atbalstu un valsts programmām, daudzviet tiek siltinātas un atjaunotas padomju laika daudzdzīvokļu ēkas – mainīti logi, atjaunoti lifti, siltināti paneļu savienojumi un fasādes. Piemēram, renovējot 1975. gadā būvētu 464. sērijas māju Anniņmuižas bulvārī 60 Rīgā, aprēķināts, ka siltumenerģijas patēriņš pēc sienu un jumta siltināšanas, logu nomaiņas un citu uzlabojumu var samazināties pat par 65%. Līdzīgi projekti norisinās daudzviet Latvijā, pagarinot sērijveida māju mūžu un uzlabojot to energoefektivitāti. Arī pētījumi apliecina, ka padomju laika mājas – piemēram, 602. un 467. sērija – ir tehniski drošas turpmākai ekspluatācijai, ja tiek pienācīgi uzturētas. Tādēļ šīs sērijveida ēkas, neskatoties uz cienījamo vecumu, vēl ilgi būs nozīmīga Latvijas mājokļu fonda daļa.
Populārākās daudzdzīvokļu māju sērijas: raksturojums un salīdzinājums
Latvijā sastopamas daudzas sērijveida daudzdzīvokļu māju variācijas, taču dažas no tām ir īpaši izplatītas un pazīstamas. Tālāk aplūkosim piecas populārākās māju sērijas – lietuviešu projektu (464. sēriju), 103. sēriju, 602. sēriju, 467. sēriju un 119. sēriju. Salīdzināsim to celtniecības periodus, plānojumus, priekšrocības un trūkumus, kā arī renovācijas potenciālu.
Lietuviešu projekts (464. sērija)
Celtniecības periods: 1960. gadu sākums līdz aptuveni 1970. gadu vidum (uzlabotā 464A versija no 1966. g.). Šīs ir vecākās masveidā celtās paneļu daudzdzīvokļu mājas Rīgā.
Stāvu skaits un plānojums: 5 stāvi, bez lifta. Vienā kāpņutelpā parasti 3 dzīvokļi uz stāva (viena un divu istabu dzīvokļi). Dzīvokļi ir ļoti kompakti, ar caurstaigājamām istabām un nelielām virtuvēm, kas atbilst to laika prasībām pēc minimālisma. Vecā lietuviešu projekta mājām ir atklāti balkoni, bet jaunā varianta (464A) ēkām – iestiklotas lodžijas, kas uzlabo gan ērtību, gan fasādes izskatu.
Konstruktīvie materiāli: Lielpaneļu ēkas ar nesošām dzelzsbetona ārsienām; iekšsienas – ģipšbetona paneļi. Šādai konstrukcijai ir mērenas skaņas un siltuma izolācijas īpašības. Ārsienu paneļi nav biezi pēc mūsdienu standartiem, tomēr siltumizolācija tolaik bija pieņemama.
Izplatība: Visplašāk izplatītā piecstāvu sērija Rīgā – sastopama teju katrā padomju laikā celtajā mikrorajonā. Lieli 464. sērijas masīvi ir Ķengaragā, Iļģuciemā, Purvciemā, Imantā, Ziepniekkalnā u.c. Arī daudzās citās pilsētās (Liepājā, Jelgavā, Valmierā, Daugavpilī utt.) var atrast lietuviešu projekta piecstāvu ēkas.
Priekšrocības: Relatīvi zemas ekspluatācijas izmaksas (mājām ir maz kopīgo telpu, nav lifta). Ēkas atrodas plašos pagalmos ar daudz apzaļumošanas; apkaimes ir izveidotas ar domām par iedzīvotāju atpūtu pagalmā. Salīdzinot ar citām 60. gadu sērijām, lietuviešu projekta namiem ir salīdzinoši laba siltumnoturība (ķieģeļu krāsns apkures namiem tie nebija sliktāki). Dzīvokļu plānojums ir vienkāršs, bet istabas samērā lielas un kvadrātveida, kas vieglāk iekārtojamas.
Trūkumi: Ēkas vecums nozīmē, ka daudzas komunikācijas (stāvvadi, elektroinstalācijas) ir nolietojušās un var rasties avārijas – to noteikti jāņem vērā, pērkot dzīvokli šādā mājā. Hidroizolācijas problēmas arī ir tipiskas – jumta segumi un paneļu šuves var laist mitrumu, ja nav savlaicīgi atjaunoti. Plānojuma kompaktums daļai iemītnieku mūsdienās šķiet par šauru. Turklāt paneļu sienas padara šīs ēkas grūti pārplānojamas – nesošās sienas nevar viegli demontēt, tāpēc būtiski paplašināt telpas nav iespējams.
Renovācijas potenciāls: Lietuviešu projekta mājas noteikti prasās pēc renovācijas, jo pārsniegušas 50–60 gadu slieksni. Pozitīvi, ka renovācijas darbi (siltināšana, jaunu inženiertīklu ievilkšana) var ievērojami uzlabot dzīves kvalitāti šajos namos. Kā rāda prakse, pilna ēkas atjaunošana spēj samazināt apkures izmaksas vairāk nekā uz pusi. Daudzas 464. sērijas ēkas Rīgā jau nosiltinātas, iegūstot košas fasādes un mūsdienīgākus lodžiju stiklojumus. Renovētās ēkās arī paaugstinās dzīvokļu tirgus vērtība.
103. sērija
Celtniecības periods: 1970. gadu sākums līdz pat 1990. gadiem. Šī sērija tika nepārtraukti pilnveidota, un to turpināja izmantot arī pēc padomju perioda beigām, īpaši mazpilsētās.
Stāvu skaits un plānojums: Pārsvarā 5 stāvi (atsevišķos gadījumos Rīgā ir arī 7–8 stāvu varianti). 103. sērijas dzīvokļi tika projektēti ar ērtāku plānojumu nekā agrākajās sērijās – visas istabas ir izolētas, nav caurstaigājamu telpu, dzīvokļos parādās priekšnami (hallītes) un iebūvējami skapji. Virtuves lielākas nekā hruščovkās, sanitārais mezgls visbiežāk atsevišķs (atsevišķa vannas istaba un tualete). Lielākajai daļai 103. sērijas māju ir plakanais jumts un bēniņi, kā arī mazs pagrabs. Balkoni šajās ēkās nav visos dzīvokļos (bieži vien tikai gala dzīvokļiem), taču daudzi iedzīvotāji tos izbūvēja pašrocīgi vēlāk.
Konstruktīvie materiāli: Jaukta mūrēta un paneļu konstrukcija. Nesošās sienas būvētas no silikāta ķieģeļiem vai dobiem māla ķieģeļiem, kas nodrošina labāku siltumizolāciju, savukārt starpsienas un pārseguma plātnes – no gāzbetona vai keramzītbetona paneļiem. Šāds risinājums deva divus plusus: ēka labāk saglabāja siltumu nekā pilnībā paneļu nami, un vienlaikus iekšējo starpsienu panelis ļāva salīdzinoši brīvi pārplānot dzīvokļa telpas (varēja nojaukt nenesošās starpsienas).
Izplatība: Viena no visizplatītākajām sērijām visā Latvijā. 103. sērijas piecstāvu bloki masveidā būvēti Rīgā (Teikā, Purvciemā, Bolderājā, Dārzciemā u.c.), tāpat daudzās citās pilsētās un ciemos. Piemēram, Valmierā un Liepājā 103. sērija šodien ir starp pieprasītākajām mājām dzīvokļu pircēju vidū. Reģionos šī sērija nereti konkurē popularitātē ar lietuviešu projektu un pat jaunākiem namiem, pateicoties labam dzīvokļu izmēra un cenas balansam.
Priekšrocības: Ērti plānojumi ar izolētām istabām – 103. sērijas dzīvokļos ģimene var baudīt privātumu, jo nav jāiziet cauri vienai istabai, lai nokļūtu citā. Pateicoties ķieģeļu ārsienām, šīm mājām ir salīdzinoši laba siltuma izolācija, tās ziemā labāk saglabā siltumu nekā tipiskas paneļmājas. Dzīvokļos ir samērā plašas telpas (īpaši viesistabas), kas bija solis uz augšu pēc hruščovkām. Tāpat pozitīvi vērtējams, ka iespējamās pārplānošanas dēļ īpašnieki var pielāgot telpas savai gaumei (piemēram, apvienot virtuvi ar istabu, izbūvēt lielāku vannas istabu utt.). Šīs sērijas ēkas kopumā ir tehniski izturīgas – daudzām no tām vēl aizvien ir apmierinošs tehniskais stāvoklis.
Trūkumi: Lielākā daļa 103. sērijas māju tika būvētas ~40–50 gadus atpakaļ, tādēļ tām bieži jānomaina novecojušie logi un inženierkomunikācijas. Daļai ēku oriģinālie logi bija ar horizontālo vēršanu un vienkāršu stiklojumu, kas mūsdienās vairs nav energoefektīvs risinājums. Tāpat, ja ēka vēl nav renovēta, var būt jūtami siltuma zudumi caur paneļu pārsegumiem vai jumtu, jo to siltinājums neatbilst mūsdienu normām. Piecu stāvu māju mūžīgā problēma – lifta trūkums – var būt būtisks mīnuss augšējo stāvu iemītniekiem (īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem vai ģimenēm ar maziem bērniem).
Renovācijas potenciāls: 103. sērijas mājas ir ļoti pateicīgas renovācijai, jo to ķieģeļu sienas pēc siltināšanas iegūst izcilu siltumnoturību, bet paneļu pārsegumu savienojumi prasa salīdzinoši vienkāršu hermetizāciju. Daudzviet šīs ēkas jau nosiltinātas un aprīkotas ar jauniem logiem, kāpņu telpu durvīm un citiem uzlabojumiem. Pēc renovācijas 103. sērijas nami var sasniegt mūsdienu energoefektivitātes klasi un nodrošināt ļoti komfortablus apstākļus, saglabājot arī savas plānojuma priekšrocības. Būtiski, ka renovācijas gaitā iespējams ierīkot arī piemēram rampas pie ieejām, uzlabojot vides pieejamību, jo lifts gan tā arī paliks tikai sapnis piecstāvu ēkā.
602. sērija
Celtniecības periods: ~1973./1975. gads līdz ~1980. gadu sākumam. Šī sērija kļuva par galveno deviņstāvu apbūves standartu Rīgā 70. gados, līdz to pamazām nomainīja 119. sērija pēc 1980. gada.
Stāvu skaits un plānojums: 9 stāvi (retāk sastopami 6 stāvu varianti). Katrā kāpņutelpā 2 līdz 3 dzīvokļi uz stāva. Dzīvokļu plānojums 602. sērijā kopumā tiek uzskatīts par veiksmīgu – īpaši divistabu dzīvokļiem, kas ir pietiekami plaši un ar izolētām istabām. Virtuves platība (~7–8 m²) ir lielāka nekā vecākās sērijās, sanmezgls standarta variantā ir atsevišķs (vanna un tualete nodalītas). Dzīvokļiem ir lodžijas (parasti viena lodžija uz dzīvokli, divu un trīs istabu dzīvokļiem), kas izbūvētas nedaudz ārpus fasādes plaknes (izvirzītas). Ēkās ir lifti un atkritumu vadi, kas bija liels ieguvums tālaika iemītniekiem.
Konstruktīvie materiāli: Pilnībā lielpaneļu konstrukcija. Nesošās sienas – no keramzītbetona (vieglbetona) paneļiem, starpstāvu pārsegumi – dobie dzelzsbetona paneļi. Ārsienu paneļu biezums un sastāvs diemžēl nenodrošināja izcilu siltumizolāciju, it īpaši problemātiskas bija gala sienas, kas ziemā mēdza pārkarst vai atdzist. Savienojuma šuvju hidroizolācija ar laiku var zaudēt hermētiskumu, radot mitruma un caursalšanas riskus paneļu savienojumos. Tas ir viens no lielākajiem 602. sērijas mīnusiem, kas gan mūsdienās ir atrisināms ar fasādes siltināšanu un šuvju atjaunošanu.
Izplatība: Visbiežāk sastopamā daudzstāvu sērija Rīgā – 602. sērijas deviņstāvu blokmājas lielā skaitā ir Purvciemā, Mežciemā, Imantā, Pļavniekos, Ziepniekkalnā, Vecmīlgrāvī, Iļģuciemā u.c. Pirmais šīs sērijas nams Rīgā tika samontēts jau 1967. gadā (Dzelzavas/Vaidavas ielā), bet plašāk apbūvi izvērsa pēc 1975. gada. Arī atsevišķās reģionu pilsētās (piemēram, Jelgavā, Ventspilī) ir pa kādam 602. sērijas deviņstāvu namam, taču galvenokārt tie koncentrējas tieši Rīgā un Pierīgā.
Tipiska 602. sērijas deviņstāvu paneļu ēka. 602. sērijas mājas vizuāli ir garas, taisnstūrveida ēkas ar plakanu jumtu un gludām fasādēm. Fasādes sākotnēji tika veidotas no gaišiem betona paneļiem, daļai ēku ārpusi dekorēja ar sīku keramikas flīžu apdari zilganos un pelēkos toņoBalkonveida lodžijas parasti izvietotas ārpus sienas plaknes, piešķirot fasādei nelielu reljefu. 602. sērijas mikrorajonu pagalmi raksturīgi ar plašiem zālājiem un brīviem apstādījumiem starp ēkām – tā laika pilsētplānošanā tie paredzēti kā atpūtas un rotaļu zonas iedzīvotājiem.
Priekšrocības: Labi plānojumi – iemītnieki novērtē, ka 602. sērijas dzīvokļos ir ērts izkārtojums un pietiekama platība, īpaši divistabu dzīvokļiem. Plašākas kāpņu telpas nekā vecākajos piecstāvu namos, turklāt ir lifts, kas padara augšējos stāvus pieejamus ikvienam. Lielās lodžijas dod papildu telpu – tās nereti tiek iestiklotas un izmantotas kā nelielas palīgtelpas. Mājas būvētas no ugunsizturīgiem materiāliem (dzelzsbetona), un konstruktīvi tās ir diezgan izturīgas – jaunākie pētījumi liecina, ka 602. sērijas ēku nesošās konstrukcijas atbilst drošības prasībām un tās var droši ekspluatēt arī turpmāk.
Trūkumi: Lielākais trūkums ir siltumizolācijas nepilnības – 602. sērijas mājās bez renovācijas ziemā var būt vēsi, īpaši gala dzīvokļos, jo paneļu sienas nav ļoti biezas. Dažviet konstatēti paneļu savienojumu plaisāšanas un ūdens izolācijas defekti, kas ilgtermiņā var radīt mitruma bojājumus dzīvokļos. Tāpat 602. sērijas ēkām visas iekšējās sienas parasti ir nesošas, kas nozīmē ļoti ierobežotas pārplānošanas iespējas – dzīvokļa sienas praktiski nevar pārbīdīt. Skaņas izolācija starp dzīvokļiem arī nav izcila – paneļu starpsienas vidēji labāk izolē skaņu nekā koka pārsegumi, bet sliktāk nekā biezas mūra sienas, tādēļ kaimiņu trokšņi var būt dzirdami.
Renovācijas potenciāls: 602. sērijas namu renovācija ir prioritāra daudzos mikrorajonos, jo ar ārsienu siltināšanu un šuvju salabošanu var atrisināt lielāko daļu šo ēku problēmu. Pēc siltināšanas 602. sērijas ēka iegūst jaunu vizuālo tēlu un ievērojami mazāku siltumenerģijas patēriņu. Tāpat svarīgi nomainīt nolietojušos liftus un atkritumu vadus (dažviet tos likvidē vispār), kā arī atjaunot jumta segumu. Renovētas 602. sērijas mājas var kvalitatīvi kalpot vēl vairākas desmitgades.
467. sērija
Celtniecības periods: 1970. gadu beigas – 1980. gadi. Šī sērija tika izstrādāta kā 602. sērijai radniecīgs turpinājums, padarot deviņstāvu ēkas vizuāli pievilcīgākas un nedaudz uzlabojot to tehniskos rādītājus.
Stāvu skaits un plānojums: 9 stāvi. Plānojumi ļoti līdzīgi 602. sērijai – dzīvokļu izkārtojums un platības gandrīz identiskas. Arī 467. sērijā tipisks dzīvoklis ir izolētu istabu plānojums ar lodžiju un atsevišķu sanmezglu. Galvenā atšķirība, ko novērtē iemītnieki, – plašākas kāpņu telpas un nedaudz lielāki lifti salīdzinot ar agrīnākajiem deviņstāvu namiem. Ēkās, protams, ir lifts un atkritumu vads.
Konstruktīvie materiāli: Līdzīgi 602. sērijai – dzelzsbetona lielpaneļu nesošās sienas, dzelzsbetona pārsegumi. Tomēr 467. sērijā paneļu ražošanā un montāžā tika ieviesti daži uzlabojumi, kas deva labāku siltuma un skaņas izolāciju konstrukcijai. Fasādes paneļi daudzām ēkām bija ar dekoratīvu apdari (krāsainu flīžu mozaīka vai skaldīta akmens faktūras apmetums), kas ne tikai uzlaboja izskatu, bet nedaudz arī pasargāja paneļus no laikapstākļu ietekmes.
Izplatība: Rīgā 467. sērijas deviņstāvu blokmājas plaši pārstāvētas Purvciemā, Pļavniekos, Ķengaragā, Imantā, Iļģuciemā un citos lielajos guļamrajonos. Ārpus Rīgas šo projektu ieviesa retāk, tomēr Daugavpilī un Jelgavā sastopamas vairākas 467. sērijas ēkas. Daugavpilī, piemēram, daļa Ķīmijas mikrorajona un Jaunās Forštates apbūves ir tieši šīs sērijas ēkas. Jelgavā 467. sērija kļuva populāra 80. gados līdztekus 602. un 103. sērijai.
467. sērijas deviņstāvu ēku grupa Imantā, Rīgā. 467. sērijas projekti nereti veidoja trīs vai četru identisku ēku grupas ar vienotu pagalmu – kā redzams attēlā, kur trīs 467. sērijas nami izvietoti ap nelielu tirdzniecības ēku. Šīs sērijas fasādes atšķīrās ar dekoratīvu pelēko paneli gala sienās un vertikālām lodžiju joslām ēkas centros. Lielie koku stādījumi mikrorajonos (bieži vien saglabāti no pirmsesošās apbūves laikiem) papildināja urbāno ainavu un nedaudz mazināja blokmāju monotonitāti, radot zaļākas un dzīvīgākas apkaimes.
Priekšrocības: Labāka siltumizolācija un skaņas izolācija – salīdzinot ar 602. sēriju, 467. sērijas ēkās aukstuma un troksnis no kaimiņiem jūtami mazāk. Šo uzlabojumu dēļ 467. projekts dažkārt tiek dēvēts par deficīta projektu – jo dzīvokļi tajos bija pieprasīti pateicoties kvalitatīvākai dzīves videi. Plašāka kāpņutelpa ir vēl viena priekšrocība: lielākas ieejas telpas un kāpņu laukumi atvieglo pārvākšanos un ikdienas kustību (arī ugunsdrošības ziņā – evakuācijas iespējas labākas). Ērts dzīvokļa plānojums, īpaši divistabu dzīvokļiem, kur virtuve un abas istabas ir samērīga lieluma un funkcionāli izvietotas. Protams, arī lifts un atkritumu sistēma tajos ir kā standarts, kas padara ikdienu ērtāku salīdzinot ar vecākiem namiem.
Trūkumi: Līdzīgi kā 602. sērijā, pārplānošanas iespējas ir minimālas – praktiski visas sienas ir nesošas, tāpēc dzīvokļos grūti veikt būtiskas pārmaiņas. Mūsdienās daudzi 467. sērijas nami saskaras ar nepieciešamību pēc renovācijas – joprojām ir sastopamas siltuma zudumu problēmas caur fasādi un nolietoti lifti. Ja ēka nav renovēta, gala dzīvokļos mēdz būt vēss. Tāpat jāatzīmē, ka daļa 467. sērijas ēku tuvojas ~40-45 gadu vecumam, un inženierkomunikācijas (ūdens caurules, elektroinstalācija) var būt aizvietošanas cikla beigās.
Renovācijas potenciāls: 467. sērijas ēkas renovācijā iegūst ļoti augstu kvalitāti, jo to sākotnēji labākā izolācija nozīmē, ka pēc siltināšanas tās kļūst vēl energoefektīvākas. Daudzas pašvaldības atzīst 467. sērijas namus par prioritāri renovējamiem, lai saglabātu to konstrukciju labā stāvoklī arī turpmākajos gados. Pēc renovācijas 467. sērijas namos iedzīvotāji var baudīt visas priekšrocības (labu plānojumu, skaņas izolāciju) bez agrāko laiku mīnusiem (aukstuma vai mitruma). Turklāt vizuāli atjaunoti 467. sērijas rajoni – ar jaunām, krāsainām fasādēm un sakārtotu infrastruktūru – ceļ visa rajona prestižu.
119. sērija
Celtniecības periods: 1980. gadu sākums līdz aptuveni 1990. gadu vidum. Pirmā 119. sērijas ēka pabeigta 1980. gadā, un šī sērija aizvietoja 602./467. projektus jaunajos masīvos. Atsevišķi projekti pēc nelielām modifikācijām turpināti pat pēc 1990. gada.
Stāvu skaits un plānojums: Visbiežāk 9 stāvi, taču sastopamas arī 5, 6 vai 10 stāvu versijas. Katrā kāpņutelpā parasti 2 dzīvokļi uz stāva (divistabu un trīsistabu), retāk 3 mazāki dzīvokļi. Dzīvokļu plānojumi 119. sērijā ir īpaši plaši un pārdomāti – istabas izolētas, ir priekšnams (halle), lieli iebūvējami skapji, atsevišķa vannasistaba un tualete. Dažiem dzīvokļiem pat ir divas lodžijas (piemēram, trīsistabu dzīvokļiem – viena lodžija pie viesistabas, otra pie guļamistabas). Salīdzinot ar agrākajām sērijām, 119. sērijā telpu platības ir lielākas: piemēram, tipiska divistabu dzīvokļa platība ~55–60 m² (pret ~45–50 m² 467. sērijā). Arī griestu augstums nedaudz lielāks nekā vecākajos blokos (aptuveni 2,6 m pret 2,5 m standartu).
Konstruktīvie materiāli: 119. sērijas ēkas pilnībā projektēja Latvijas speciālisti, un to konstrukcijās ieviesa vairākus jauninājumus. Saglabājot dzelzsbetona paneļu būvi, tika uzlabota paneļu kvalitāte un savienojumi, tomēr arī šajās mājās siltuma un skaņas izolācija nebija ideāla (diemžēl padomju rūpnīcās ražotie paneļi joprojām tehniski atpalika no Rietumu analogiem). Ēku ārējo paneļu apdarei vietām izmantoja krāsainas glazētās flīzes, kas piešķīra košumu fasādēm (piemēram, Ziepniekkalnā un Purvciemā vairākiem 119. sērijas namiem ir zaļgani un dzelteni flīžu raksti uz sienām). Ēku izvietojums mikrorajonos bieži bija dinamisks – tās netika stādītas stingri paralēli, bet gan savstarpēji savērstas, radot atvērtākas ainavas.
Izplatība: 119. sērijas projekti koncentrējas Rīgā – tie plaši pārstāvēti Ziepniekkalnā, Purvciemā, Pļavniekos, Zolitūdē, Mežciemā un citos 80. gadu mikrorajonos. Rīgas jaunajos dzīvojamos masīvos 119. sērija faktiski kļuva dominējoša līdzās dažu citu veidu eksperimentālajiem projektiem. Citur Latvijā 119. sērijas ēkas nav tik izplatītas, taču atsevišķi piemēri atrodami lielākās pilsētās (pa kādai mājai var būt Daugavpilī, Jūrmalā, varbūt arī citur, kur 80. gadu beigās bija attīstība). Kopumā šī sērija bija padomju paneļapbūves “pēdējais vārds” Latvijā, un tajā ielikti labākie vietējo arhitektu risinājumi.
Priekšrocības: Ērts un mūsdienīgs plānojums – 119. sērijas dzīvokļus bieži salīdzina ar mūsdienu projektiem, jo tiem ir plašas telpas un praktisks izkārtojums. Lielas palīgtelpas (priekšnami, pieliekamie) un vairākas lodžijas dod papildu vērtību iemītniekiem. Ēkas, būdamas jaunākas, vēl šodien nereti ir labā tehniskā stāvoklī – betona konstrukcijas nav tik ļoti nolietojušās, salīdzinot ar 60. gadu blokmājām. 119. sērija ir pateicīga arī pārplānošanai – lielākajā daļā dzīvokļu nesošās ir tikai ārsienas, bet iekšējās starpsienas var diezgan brīvi pārkārtot. Pateicoties tam, īpašnieki var, piemēram, apvienot virtuvi ar blakus istabu, izveidot studio tipa viesistabu vai cita veida modernu plānojumu. Šo ēku arhitektūra mikrorajonu kontekstā izceļas ar zināmu daudzveidību (dažāds stāvu skaits, fasāžu apdare), kas padara vidi patīkamāku acij.
Trūkumi: Neskatoties uz daudzajiem plusiem, arī 119. sērijas mājām piemīt daži padomju laika mantojuma mīnusi. Visbiežāk minētās problēmas – siltuma un skaņas izolācijas nepilnības. Paneļu stūru savienojumi un jumta konstrukcija, ja nav pienācīgi siltināti, var radīt siltuma zudumus. Arī starpkaimiņu trokšņi var būt dzirdami, ja dzīvokļos nav veikti papildus skaņas izolācijas pasākumi. Vēl jāpiebilst, ka 119. sērijas ēkām nu jau tuvojas 40 gadu slieksnis, tāpēc pakāpeniski aktualizējas inženierkomunikāciju nomaiņa – agrāk vai vēlāk būs jānomaina stāvvadi, elektrības stāvvadi, jāsakārto ventilācijas šahtas utt. Dažos namos sāk parādīties arī fasāžu nolietošanās pazīmes (flīžu apdares atlūšana, betona plaisas), tāpēc renovācija arī šajā sērijā kļūst aktuāla.
Renovācijas potenciāls: 119. sērija kā visjaunākā no padomju tipveida sērijām renovāciju līdz šim piedzīvojusi mazākā apjomā – daudzās ēkās vēl nav veikti vērā ņemami atjaunošanas darbi. Tomēr šiem namiem ir ļoti liels potenciāls: veicot fasāžu siltināšanu un modernizējot tehnisko aprīkojumu, var iegūt dzīvojamo māju, kas praktiski atbilst jaunajam projektam. Tā kā dzīvokļu plānojumi jau ir ērti un plaši, renovācija tikai uzlabos energoefektivitāti un komfortu. Iedzīvotājiem noteikti jāpievērš uzmanība savu māju tehniskajam stāvoklim – savlaicīga jumta, siltumtīklu un citu sistēmu atjaunošana novērsīs problēmas un saglabās 119. sērijas reputāciju kā vienai no labākajām.
Reģionālie piemēri: Rīga, Daugavpils, Liepāja, Valmiera un citi
Lai gan Rīgā sastopamas visas minētās sērijas, katrā pilsētā un reģionā izveidojies savs sērijveida māju “mix”. Piemēram, Rīgā Purvciema, Pļavnieku un Ziepniekkalna masīvus veido galvenokārt 602., 467. un 119. sērijas deviņstāvu blokmājas, savukārt piecstāvu rajonos (Imantā, Ķengaragā, Bolderājā) dominē lietuviešu projekts un 103. sērija. Daugavpilī, kas ir otra lielākā pilsēta, populārākie dzīvokļi atrodas Hruščova laika ķieģeļu mājās, kā arī 467. un 103. sērijas namos. Daugavpils mikrorajonos, piemēram, Ķīmijas un Jaunās Forštates apkaimēs, līdzās vecākajām piecstāvu blokmājām atrodami arī vairāki 467. sērijas deviņstāvu nami, kas joprojām ir pieprasīti mājokļu tirgū. Valmierā – vidēja lieluma pilsētā – galvenais daudzdzīvokļu fonds sastāv no 103. sērijas piecstāvu mājām, kā arī nedaudz lietuviešu projekta un hruščovku ēku. Augstākas paneļmājas Valmierā praktiski nav celtas (izņēmumi ļoti reti). Jelgavā populārākās sērijas ir 103. sērija, lietuviešu projekts un 602. sērija – šīs pilsētas dzīvokļu piedāvājums līdzīgs Rīgas guļamrajoniem. Liepājā, lielākajā Kurzemes pilsētā, padomju laikā tika uzcelti vairāki lieli dzīvojamo māju masīvi (Laumas rajons, Ezerkrasta rajons u.c.). Liepājā šodien pieprasītākie dzīvokļi ir 103. sērijas namos, kā arī lietuviešu projekta un 104. sērijas mājās. 104. sērija ir vēl viena 70. gadu sērija (sešstāvu mājas ar liftu), kas Rīgā nav izplatīta, bet Liepājā tika uzbūvētas vairākas šādas ēkas. Kā redzams, reģionos bieži dominē piecstāvu sērijveida mājas (to uzturēšana lētāka un arī iedzīvotāju blīvums mazāks), kamēr Rīgā pārsvars ir deviņstāvu paneļēkām. Tomēr kopumā mājokļu sēriju salīdzinājums pa reģioniem rāda, ka 103. un lietuviešu projekts visur ir augstā vērtē, bet 602./467. sēriju priekšrocības pilnībā izbaudīja galvaspilsētas iedzīvotāji.
Padomi dzīvokļa pircējiem un īrniekiem sērijveida mājās
Ja plānojat pirkt vai īrēt mājokli padomju laika daudzdzīvokļu mājā, der pievērst uzmanību dažiem būtiskiem aspektiem:
Ēkas tehniskais stāvoklis un renovācija: Noskaidrojiet, vai māja ir renovēta vai drīzumā plānota renovācija. Siltināta fasāde, nomainīts jumts, atjaunoti stāvvadi un logi būs milzīgs pluss – tas uzlabos dzīves komfortu un samazinās rēķinus par apkuri. Ja ēka vēl nav siltināta, apsveriet, ka nākotnē var būt jāsedz renovācijas izmaksas (parasti tās daļēji sedz dzīvokļu īpašnieki). Īpaši kritiski tas ir 602. un 467. sērijas namos, kur siltināšana atrisina tipiskās aukstuma un mitruma problēmas. Arī 103. un 464. sērijas ēkām ļoti svarīga komunikāciju (cauruļvadu, elektroinstalācijas) nomaiņa, ja tā vēl nav veikta.
Dzīvokļa plānojums un lielums: Padomājiet, kāds plānojums atbilst jūsu vajadzībām. Ja vēlaties plašākas telpas un mūsdienīgu izkārtojumu, meklējiet dzīvokļus 119. sērijas mājās – tur būs lielākas kvadratūras, vairāk lodžiju, ērti halles tipa priekšnami. Arī 103. sērijas dzīvokļi ir diezgan plaši un ar izolētām istabām, kas piemēroti ģimenēm. Savukārt, ja prioritāte ir zemākas izmaksas un nav nepieciešamas lielas platības, var pietikt ar lietuviešu projekta vai hruščovkas dzīvokli – tie būs mazāki, bet arī lētāki kā pirkumā, tā komunālajos maksājumos.Noteikti apskatiet istabu izvietojumu – piemēram, ja nevēlaties caurstaigājamas istabas, izvairieties no vecākajām hruščovkām. Ja gribat atsevišķu vannasistabu, labāk izvēlēties 602./467./119. sēriju (vecākajās piecstāvu mājās nereti vanna un tualete ir apvienota).
Stāvu skaits un pieejamība: Piecu stāvu (464., 103. sērija u.c.) mājās nav lifta, tāpēc augšējie stāvi var būt izaicinājums – īpaši, ja mājoklis paredzēts senioriem vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Deviņstāvu namos (602., 467., 119. sērija) lifts ir, taču pārbaudiet tā stāvokli – vai tas nav ļoti novecojis. Arī zemākie stāvi piecstāvu mājās var būt vēlami, ja prioritāte ir viegla piekļuve. Savukārt augšējie stāvi renovētās mājās var būt patīkami (mazāk kaimiņu trokšņu no augšas, labāks skats), bet pārliecinieties par jumta izolāciju – lai nav bažu par iespējamām noplūdēm.
Atrašanās vieta un mikrorajons: Izvēloties starp dažādām sērijām, ņemiet vērā, ka tās grupējas atsevišķos rajonos. Piemēram, ja jums svarīgs rajons Zolitūde, tur dominē 119. sērija un lietuviešu projekts; Purvciemā un Ziepniekkalnā – 602. un 119. sērija; centrā un tā tuvumā – pārsvarā vecākas ķieģeļu piecstāvu mājas. Katrai apkaimei ir savi plusi un mīnusi infrastruktūras, transporta un vides ziņā, tāpēc salāgojiet mājas sērijas izvēli ar vēlamo rajonu. Reģionos, kā minēts, izvēle var būt ierobežotāka, jo daži projekti tur nemaz nav būvēti (piemēram, ja gribat 119. sērijas plašumu, ārpus Rīgas to atrast būs grūti).
Dzīvokļa pārplānošana un remonti: Ja plānojat nopirktu dzīvokli pārveidot, piemēram, apvienot istabas, paplašināt virtuvi utt., tad labāk izvēlēties sēriju ar nenesošām iekšsienām. Šajā ziņā pateicīgas ir 119. sērijas mājas – tur lielākoties iekšējās sienas nav nesošas. Arī 103. sērijā daudzas starpsienas var mainīt. Pretēji tam, 602. un 467. sērijā gandrīz visas sienas ir nesošas un to pārbūvi saskaņot būs ļoti grūti (vai neiespējami). Lietuviešu projektā jeb 464. sērijā dzīvokļi ir tik mazi, ka tur pārplānošanai maz jēgas, bet ja nu tomēr – jāņem vērā, ka paneļu sienas grūti demontēt. Tāpat padomju mājās griestu augstums ir ap 2,5 m, kas jāņem vērā, plānojot iebūvētus griestu apgaismojumus vai ventilācijas sistēmas.
Skaņas un siltuma komforts: Ja jums ir īpaši svarīgs klusums, iespējams, labāk jutīsieties 103. sērijas ķieģeļu mājā vai 467. sērijas ēkā, kur skaņas izolācija nedaudz labāka. Paneļu mājās var dzirdēt kaimiņus un arī ielas trokšņus, taču daudz kas atkarīgs no remontiem – ja dzīvoklī mainīti logi uz trīsstiklu pakešlogiem, trokšņu būs mazāk. Siltuma ziņā stūra dzīvokļi neapkurinātās blokmājās būs visaukstākie, tāpēc tos izvairieties, ja ēka vēl nav siltināta. Pretējā gadījumā – pēc renovācijas – jebkurš dzīvoklis būs silts. Var pievērst uzmanību, vai dzīvoklī nav mitruma pēdu vai pelējuma – tas biežāk skar vecākas mājas ar sliktiem logiem vai ventilāciju (bieži 464. sērijas un hruščovkas pirmajos stāvos, kur slikta ventilācija). Šīs problēmas gan parasti risināmas ar remontu un ventilācijas uzlabošanu.
Secinājumi: kura sērija ir labākā un kā rīkoties?
Viennozīmīgas atbildes, kura māju sērija ir vislabākā, nav, jo katrai ir savi plusi un mīnusi, un piemērotība ir atkarīga no jūsu vajadzībām. Ja gribat plašu un modernu plānojumu un netraucē atrasties guļamrajonā – 119. sērijas dzīvoklis var būt izcils variants. Ja novērtējat mieru, zaļus pagalmu un nelielas kaimiņu kopienas – 103. sērijas vai lietuviešu projekta piecstāvu mājas var labi derēt. Savukārt 602. un 467. sērija piedāvā kompromisu starp platību un cenu – dzīvokļi tajos bieži ir pieejamāki, bet pēc renovācijas var kļūt ļoti komfortabli. Galvenais ieteikums – izvērtējiet konkrētās ēkas stāvokli un nebaidieties uzdot jautājumus par mājas pārvaldīšanu (kad plānota renovācija, cik fonds uzkrāts, kādas problēmas zināmas). Padomju laika mājas ar atbilstošu aprūpi var kalpot vēl ilgi, un daudzviet tās tiešām pārtop par moderniem dzīvojamajiem namiem.
Visbeidzot, lai arī kurai sērijai dodat priekšroku, atcerieties, ka galvenais ir justies labi savās mājās. Nāciet uz nopo.lv un atrodiet savām vēlmēm atbilstošu dzīvokli – mūsu portālā varat ērti atlasīt piedāvājumus pēc pilsētas, rajona, cenas un pat mājas sērijas. Iepazīstiet katras sērijas piedāvājumus klātienē un pieņemiet pārdomātu lēmumu. Lai izdodas atrast savu īsto mājokli!
